Pirms kāda laiciņa (2021.gada jūnijā) man radās šāda teika, nolēmu to ielikt arī šeit...

Kad pēdējo reizi lasījāt kādu teiku? Pie manis tā atnāca un drīz vien sapratu, ka to vienkārši jāuzliek uz papīra vai ekrānā jāizkārto burtiņu un teikumu virknējumos – lai tad beidzot top skaidrs, kas tas ir. Ceru, ka arī Jums patiks – žandru šai teikai katrs var piemeklēt pēc savas individuālās izpratnes un uztveres. 😊

Sen senos laikos aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem dzīvoja reiz Cilvēki, kuri bija patiesi pelnījuši, lai vārdu Cilvēks rakstītu ar lielo burtu. Mazliet apdomājot stāstāmo stāstu varbūt pat jāpieļauj, ka patiesībā stāsts nemaz nerisinājās sen senos laikos vai aiz trejdeviņām jūrām un kalniem, varbūt tas viss notika un notiek tepat vien mūsu degungalos, bet tikai tie, kam ir ausis to dzirdēs un kam ir sirdis to izjutīs.

Jūs jautāsiet kāpēc un kā gan viņi to izpelnījās? Un atbildi Jūs atradīsiet šajā stāstā, ko man atklāja kāds no Cilvēkiem, kurš to visu bija piedzīvojis. Tikai nejautājiet lūdzams man, kur un kā es viņu satiku, jo uz šo jautājumu man vienkārši nav atbildes. Iespējams šis Cilvēks bija no tāltālas pagātnes, bet iespējams no nākotnes. Iespējams šis Cilvēks bija vienkārši no citas dimensijas, bet varbūt arī, tas viss bija tikai sapnis.

Cilvēki reiz bija nonākuši kādās krustcelēs, kur viņiem katram pašam bija jāizdara sava izvēle – viss notika tieši tā, tikai un vienīgi tāpēc, ka vairums Cilvēku nolēma, ka dzīvot tā kā dzīvojuši līdz šim vienkārši nav iespējams. Cilvēki saprata, ka ir pienācis laiks radīt pašiem savu realitāti, ko paši spēj īstenot apkopojot savus spēkus un gribu. Tiklīdz Cilvēkiem pazuda bailes šķirties no vecā un droši doties jaunā un pavisam nezināmā nākotnē – tā viss notika tieši tā kā Cilvēki gribēja un vēlējās – izrādās, ka tieši bailes no nezināmā un brīvu domu lidojumi bija atturējuši Cilvēkus spert šo soli jau ļoti, ļoti ilgu laiku.

Viena no Cilvēka versijām par to kā tas īsti radies bija tāda, ka viss aizsākās ar mazu mazumiņu – sākotnēji Cilvēki apvienojās saimēs, kopās un ciematos, kuros visi savstarpēji izrunāja visus sadzīves un sadarbības aspektus kā Cilvēkiem būtu labāk dzīvot mierā un saticībā kā ar Cilvēkiem tā arī ar dabu un apkārtējiem ciematiem. Kad šāda mierpilna un harmoniska dzīve jau bija pārņēmusi vairākus reģionus un zemes teritorijas – tad Cilvēki arī sāka lemt un apspriest plašākus un tālākus sadarbības principus un nosacījumus.

Otra no Cilvēka versijām par to kā tas īsti radies bija tāda, ka tika sasaukta vispasaules Cilvēces sapulce un tajā nolēma, ka ikviens Cilvēks ir vienlīdz tiesīgs izmantot planētas zeme labumus un tā ir lieka resursu un enerģijas izšķērdēšana, to turot jebkādu struktūru vai cilvēku īpašumā. Cilvēki katrs savā reģionā izmantoja esošos resursus un izturējās pret tiem ar izpratni un apziņu, ka tie būs vajadzīgi arī Cilvēku pēctečiem. Visi resursi uz planētas tika apsaimniekoti gudri un saimnieciski, jo ikviens Cilvēks bija to līdzīpašnieks un ar tiem pietika pilnīgi visiem Cilvēkiem labklājībai dzīvei. Ikvienai jaunai dzīvai būtnei, kura nonāk uz zemes Cilvēka veidolā tiek izsniegta dzimšanas apliecība, kura pēc noklusējuma apliecina, ka Cilvēkam pieder viena/n-tā domājamā daļa no visiem planētas zeme resursiem. Nevienam Cilvēkam nepiederēja ne kalni, ne ezeri, ne derīgo izrakteņu raktuves un ieguves vietas, tas viss piederēja visiem, jo visa Cilvēce bija vienojusies, ka planētas zeme resursi pēc būtības nevar piederēt kādam konkrētam Cilvēkam, par cik tas ir pretrunā ar Radītāja nodomiem. Ikviens kalns, ezers, jūra vai derīgie izrakteņi te jau bija pirms Cilvēks ieradās uz zemes un arī paliks pēc tam, kad Cilvēks pametīs šo zemi. Kad šāda kārtība bija valdījusi uz zemes jau vairākas Cilvēku paaudzes – Cilvēce vairs nezināja, kas ir noziedzība. Cilvēks nesaprata kāpēc ir jāveic noziegums, ja uz planētas zeme nav nedz konkurences, nedz skaudības vai nenovīdības? Ja neviens ne pār vienu nevalda, neviens, nevienu neapspiež un nenosoda, ja neviens nevienu nepazemo un nenoniecina, ja neviens, ne arvienu nekonkurē, bet it visi tikai sadarbojas un rada lietas un idejas kā to visu varētu vēl uzlabot un pilnveidot, tad kurā brīdī un kādu iemeslu mudināts kāds varētu sevī radīt tik daudz negatīvu emociju, lai izdarītu kādu noziegumu?

Cilvēks īsti nezināja kā tas viss patiesībā bija radies, bet zināja pastāstīt kā dzīvoja Cilvēki.

Cilvēki dzīvoja ciematos un kuplās saimēs. Katrā ciematā Cilvēki ievēlēja ciema Vecos, katrs no kuriem bija atbildīgs par sev labi zināmu jomu - kāds no Vecajiem bija atbildīgs par sadarbību ar tuvākiem un attālākiem kaimiņu ciematiem lauksaimniecības jomā, šī sadarbība nodrošināja ciematam pārticību pārtikas jomā - viss bija sakārtots kā labi ieeļļots zobratu mehānisms, nekad nekā netrūka un arī negāja zudumā vai postā. Tieši tāpat notika arī visās citās jomās, tuvāki un tālāki ciemati allaž bija gatavi sadarboties un mainīties savā starpā ar vajadzīgajām precēm un resursiem. Visi norēķini tika veikti tieši mainot preces, pakalpojumus vai resursus. Un kas ir pats pārsteidzošākais, šis fakts it nemaz netraucēja veikt maiņas arī starp tāltlām zemēm, tādejādi iegūstot resursus vai preces, kas tuvākā apkārtnē nebija pieejami.

Cilvēks apgalvoja, ka pilnīgi visi bērni ar prieku un sajūsmu mācās un apmeklē viednīcas (tā dēvēja mācību iestādes). Izrādās, ka viednīcās apmācības notiek pat vairākās dimensijās. Ikviens tur zināja, ka Radītājs savā gudrībā ikvienu ir radījis unikālu un ar atšķirīgu pasaules uztveri. Citi labāk uztvēra rakstīto, citi sacīto, bet vēl citi aptaustīto un paveikto, tāpēc ikviena priekšmeta apguvē un mācībā lietā lika visas metodes. Par cik bērni pēc dabas ir ziņkārīgi, tas ir tikai dabiski, ka viņi ar prieku apguva visas pasaules mācības un zinības. Piemēram, ģeometriju bērni apguva sekojoši - viedais pastāstīja bērniem teorētisko bāzi, tad aicināja visus aktīvi iesaistīties un pielietot zināšanas praksē. Meitenes modelēja tērpu piegrieznes, bet zēni modelēja koka mašīniņu sastāvdaļas izmantojot ģeometriskas figūras. Kad modelēšana un aprēķinu darbi bija galā, visi radīja ko savu un nostiprināja apgūtās zināšanas praksē. Protams, tas bija aizraujošs process un ikviens vēlāk mācēja pastāstīt, visu apgūto vielu, jo cits to labāk atcerējās no teorijas, cits no prakses, bet vēl cits no redzētās un dzirdētās kopainas. Viednīcās bija arī garīgās stundas, kurās bērni sevi mācījās iepazīt kā garīgas būtnes. Bērni meditēja un ar dziļu izpratni iepazina visu esošo emociju likumsakarības, kā arī visa visuma likumsakarības un likumus. Tur ikviens jau no mazotnes zināja, ka ikviens ir savas realitātes Radītājs - ar kādām domām un darbiem Cilvēks dzīvos, tā arī viņam klāsies šai dzīvītē. Kad bērnu apmācība viednīcā bija pabeigta, tad ar ikvienu viedie pasniedzēji izrunāja, kura joma bērnam vislabāk patīk un kādas nodarbes vislabāk padodas un iepriecina bērnu. Ikviens bērns pēc viednīcas darīja tieši to, kas viņam patika un sagādāja prieku – izvēloties nodarbi, nevienam nebija jādomā, ka jāatsakās no saviem sapņiem vai idejām tikai tāpēc, ka to darot nespēs nodrošināt sev iztiku – jo iztika ikvienam bija garantēta ar to vien, ka Cilvēks sevi velta sev tīkamai nodarbei, kura allažiņ tika atklāta viednīcās. Cilvēks apstiprināja, ka Radītājs ir patiesi gudri radījis visu, jo ne reizes nebija piedzīvots, ka kādā jomā pietrūktu kādas darba rokas, kas nodrošinātu Cilvēku labklājību un pārticību. Šādā vidē, kur ikviens varēja darīt tieši to, ko vēlējās, jo nekādi ārējie apstākļi nespieda darīt ko citu, Cilvēki ātri vien nonāca pie strauja attīstības lēciena lauksaimniecībā un arī citās jomās. Ikviens, kuram radās ideja to publicēja un padarīja pieejamu pilnīgi visiem, cits, kurš tajā saskatīja potenciālu izstrādāja un padarīja visiem zināmu rezultātu ar aprastu kā tā darbojas un cik efektīva ir izrādījusies – tā ātri vien Cilvēki kopīgiem spēkiem bija atraduši veidus un iespējas kā optimizēt jebkuru veicamo darbu, kas nepieciešams Cilvēku labklājībai un pārticībai. Arī mākslas un kultūras jomas zēla un plauka – jo it visiem bija laiks un iespēja apmeklēt pasākumus un koncertus kā arī izvēlēties sev tīkamu gleznu vai citu mākslas darbu.

Tad Cilvēks stāstīja par dziedniekiem, kuri veica ārstnieciskus darbus. Ikvienai kaitei bija dabiskas zāles un šajā jomā viss bija ļoti tālu attīstījies. Ikviens Cilvēks dodoties pēc palīdzības tika ilgi un gari izprašņāts par kaitēm un apstākļiem kā tās varētu būt radušās, tur neviens nedziedēja tikai sāpošu celi, kamēr nebija noskaidrots cēlonis, kāpēc tas celis sāka sāpēt. Kad cēlonis tika konstatēts, tad arī izdziedināja kaiti pašā saknē, sīki un smalki izskaidrojot kā kaite radusies un kā jārīkojas, lai vairs nesāpētu. Protams, ka dziednīcās bija arī ātrās reaģēšanas speciālisti, kuri bija gatavi jebkurā brīdī palīdzēt ar akūtām un pēkšņām traumām, kur traumas cēlonis bija acīmredzams negadījums un bija nepieciešama tūlītēja palīdzība.

Neviens Cilvēks jau piedzimstot vien nav ļauns, ļaunu to mēdz padarīt tikai skarbi un skaudri dzīves apstākļi un notikumi, neizpratne par notiekošo un emocijas, kuras bija grūti izprast un pārvaldīt. Tomēr dzīvojot saskaņā ar visuma likumiem, neviens netop ļauns, jo ir audzis apzinātībā, harmonijā un mīlestībā, vidē kurā valda draudzība un sadarbošanās bez konkurences.

Un te pēkšņi Cilvēks vērīgi pavērās manī jautādams: “Un kā Jums te viss ir iekārtots?” – bet redzot manu sejas izteiksmi un asaras, kuras nevaldāmi sāka birt pār vaigiem, saprotoši apskāva mani un viszinoši mierināja: “Nu jau, nu jau – būs jau labi”. Un Jūs neticēsiet, bet tieši tajā brīdī es skaidri zināju, ka patiešām būs jau labi, agrāk vai vēlāk, sekojot vienam ceļam vai citam – viss patiešām būs jau labi. ❤

Ja nu gadījumā kādam lasot šo teiku likās, ka tie ir burtiski viņa vārdi vai domas iekļauti šajā teikā, tad varu atbildēt tikai vienu – ir pat ļoti iespējams, ka tieši Tu tad arī biji tas Cilvēks, kurš man šo visu pavēstīja ❤

Lai jums visiem laba veselība un labs prāts! 😊